Pārdomas par latvijas alu izmantošanu tūrismā, raksts tapis 2008. gadā.

Spoži spīd saule, pūš liegs vējiņš, Raunas upē urdz straujš pavasara ūdens, bet krasta kokos čivina putni. Pāris metrus tālāk, stāvajā nogazē pie kraujas, ir Tanīsapilskalna ala, kurā vēlos nokļūt, lai uzņemtu dažus foto. Viens neuzmanīgs solis un es šlūcu tuvāk kraujas malai un no piezemēšanās aukstajos marta ūdeņos glābj krūmu puduris.

Pirms nepilniem desmit gadiem kādam pārgalvim mēģinājums nokļūt apskatei slēgtajā Siguldas Velnalā beidzās traģiski - puisis paslīdēja, nokrita no kraujas un gāja bojā. Tolaik tapa pamācoši raksti avīzēs, uz sanāksmēm pulcējās speciālisti, bet situācija saistībā ar piekļuves ierobežošanu Latvijas pazemes bagātībai nav mainījusies.

Vai alas var būt tūrisma objekts? Ciktāl viesošanās alās var būt bīstama šiem unikālajiem objektiem un cik pašiem tūristiem? Atbildi ir grūti sniegt, bet dabas draugi saka viennozīmīgi: neierobežota un patvaļīga tūristu viesošanās alās noslēpumainu pazemes brīnumu drīz vien var padarīt par parastu, tumšu caurumu zemē.

Llai cik tas pretrunīgi nebūtu, viens no Latvijā populārākajiem tūrisma objektiem ir tieši Gūtmaņala (Sigulda). Populārāko vidū ir arī Liepas ellīte (Cēsu rajons), Abavas Velnala (Tukuma rajons)un Riežupes smilšu labirints (Kuldīgas rajons), kas gan ir cilvēku veidotas. Šīs un vēl vairākas citas alas ir cilvēku apgūtas un daudzu acīs pat zaudējušas savu pirmatnējo pievilcību, tāpēc tiek meklētas mazāk populārās, kurās iegūt piedzīvojuma garšu un apmierināt kāri pēc nezināmā.

Alu pētnieki Latvijā ir atraduši gandrīz 300 pazemes caurumu: sākot no pāris metru dziļām nišām līdz iespaidīgiem labirintiem vairāk kā 300 metru garumā ar plašām zālēm, neskaitāmiem atzariem un pat pazemes upēm un ezeriņiem. "Dziļi alās nav gadalailku maiņas. Tur ir viena nemainīga temperatūra. Alās nav ne vasaras, ne ziemas, nav ne rīta, ne vakara. Alās ir mūžīga nakts. Alās nav ne lietus, ne sniega, ne vēja. Alās ir nemainīgs gaisa mitrums, niecīga gaisa kustība, alās nav skaņu. Šajā pasaulē nenokļūst radioviļņi un kosmiskais starojums. Alas ir unikālas dabas laboratorijas," 1993. gadā rakstīja zināmākais Latvijas alu pētnieks Guntis Eniņš. Un šis viņa sacītais ir precīzs raksturojums tam, kas cilvēkus vilina pazemē: neparastais, neikdienišķais un noslēpumu pilnais. Taču nekādas saistības ar pārdabiskiem spēkiem, kā varētu nodomāt pēc Velnalu vai Svētmeitu nosaukumiem, te nav. Vienkārši ģeoloģiskie procesi: sufozijas alas, kuru izveidošanās vaininieki ir avoti un strauti, karsta alas ir veidojušās, pazemes ūdeņiem izšķīdinot dažādus iežu, abrāzijas alas veidojis jūras viļņu triecienspēks, bet tektoniskās alas veidojas zemes spēku iedarbības rezultātā. Latvijā sastopami visi šie alu veidi un tās visas ir saudzējamas kā unikāli ģeoloģiski objekti, zooloģiski un botāniski minirezervāti, arheoloģiski un vēstures pieminekļi.

Kā tad cilvēks var kaitēt alai? Biologs uz šo jautājumu sniegs vienu atbildi, zoologs citu, bbet vēsturniekam būs savs viedoklis. Taču pirmais, kas krīt acīs ir skrāpējumi. "Te biju es", "Linda, es mīlu tevi", "Saša", "Uldis Amoliņš. Dziļā cieņā" un milzums daudz dažādu gadskaitļu. Grofomānija, vai vēlme šādā necienīgā veidā atstāt savu vārdu vēsturē nodara milzīgu postu alām. Skrāpējumi var izpostīt gadsimtiem vecas, ar mītiskiem noslēpumiem saistītas zīmes alu sienās: Limbažu rajona Salacgrīvas apkārtnē, Lībiešu upuralas sienā alā konstatēts visvecākais datētais alu iegravējums Latvijā - 1664. gads. Bet Cēsu rajona Patkula alā, kur Ziemeļu kara (1700-1721) laikā slēpās vācu barons Patkuls, sienā iegravēts dzimtas ģerbonis, ko pēc uzmanīgas pētīšanas manīju arī šoziem. Un ja nu alu apmeklē kāds, kuram niez nagi ieskrāpēt kautko tās sienā? Unikālā vēstures liecība ir zudusi uz visiem laikiem. Šī skrāpēšanas mānija ir nereti apbrīnojama savā apņēmībā: uzraksti ir ne tikai viegli pieejamās vietās, bet pat uz klintīm, kur piekļūt varētu tikai ar alpīnisma tehnikas paņēmieniem, izmantojot drošināšanu. No manis redzētajām skrāpētāju visvairāk cietusī, protams, ir Gūtmaņala, bet pagājušā gada rudenī pirmo uzrakstu manīju uz unikālās Lielās X alas (Valmieras rajons) ārējās sienas. „Katra senburta jeb petroglifa atradums ir zinātnei un kultūrvēsturei nenovērtējams dārgums ne tikai Latvijai, bet visai cilvēcei. Tāpēc, izdarot alas sienās skrāpējumus, lai tur atstātu savus ierakstus, cilvēks izdara noziegumu. Šodienas klinšu aprakstītājus varētu salīdzināt ar suņiem, kuri ar savu orgānu iezīmē vietu, cik tālu bijusi drosme aiziet,” rakstīja Dabas retumu krātuves veidotāji. Starp citu, viens no interesantākajiem objektiem uzrakstu ziņā ir klintis pie Rauņa, šī vieta mistiķu vidū ir īpaši iecienīta. Ko sātana pielūdzēji uz sienas uzskrāpē, to kristieši mēģina notīrīt. Šāda intensīva iedarbība klinti nenoliedzami bojā.

Taču pat tikai uzturoties alā cilvēks tai var nodarīt lielu postu. Alas ir mājvietas unikāliem augiem un saudzējamiem dzīvniekiem, no kuriem zināmākie ir dažādu sugu sikspārņi. Sevišķi izvairīties no līšanas alās nepieciešams ziemā, kad sikspārņiem ir ziemas miegs: no cilvēka izdalītā siltuma paaugstinās temperatūra alā, mazais lidonītis var nodomāt, ka laiks mosties, bet pēc tam aizmigt vairs nespēj, turklāt arī baroties ziemā tam nav ar ko. Savulaik dolomīta iežos esošajās Sikspārņu alās (Cēsu rajons) lielā skaitā ziemoja sikspārņi, bet nu pētnieki par tiem šīs alas sakarā runā jau pagātnes formā. Taču ne tikai dzīvnieki, bet arī augi sastipami alās, lielākoties gan dažādas sūnas un ķērpji. Lai arī pēc izskata necili, tie ir ārkārtīgi vērtīgi Latvijas floras pārstāvji. Visbrīnumainākais no tiem ir spulgsūna, kas gan saglabājusies tikai dažās, cilvēku neskartās alās: šī sūna tumsā saigo kā vecs zelts. Tā ir ļoti jūtīga un prasīga pret apkārtējo vidi un daudzās alās tieši cilvēku klātbūtnes dēļ jau izzudusi.

Iespēju ar praktiskiem darbiem nosargāt alas no pārlieku lielas cilvēku uzmanības ir maz: neba pie katra pazemes cauruma noliksi sargu. Tāpēc pirmkārt ir jāsāk ar sabiedrības apziņas maiņu, kaut ikdiena liecina, ka tieši šis ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Vai cilvēkus, kas nedomājot piesārņo mežus ar celtniecības atkritumiem un ceļmalas ar plasmasas pudelēm, var iemācīt ar respektu izturēties pret dabas brīnumiem. Lai pasargātu alas no ziņkārīgajiem, bet neapzinīgajiem tūristiem, vērtīgāko atrašānās vietas vēl joprojām tiek mēģināts rūpīgi slēpt un ārpus entuziastu aprindām īpaši nepopularizēt. Tā G. Eniņš 1989. gadā atrastās unikālās „X alas” ilgi sargāja, tikai speciālistiem atklājot to atrašanās vietu, taču pēdējos gados informācija par alām jau atrodama populārākajos interneta ceļvežos un „Jāņa sētas” kartēs. Un tas nenoliedzami darījis tām postu: pagājušajā rudenī uz alas sienas atradu pirmo skrāpējumu, bet tās priekšpusē mētājās plastmasas pudeles.

Ir arī piemēri, kā alas var padarīt par sakārtotu un pieejamu tūrisma objektu: Gūtmaņala, un sevišķi alas Skaņākalna dabas parkā. Ap tām izveidota sakārtota tūrisma infrastruktūra, celiņi un ekskursanti uz tām plūst straumēm. Manuprāt būtu jāturpina popularizēt šos objektus, izmantot tos kā iespēju izglītot jauniešus par Latvijas dabas bagātībām, bet uz īpašajām alām gidiem cilvēkus vest vajadzētu atturēties, turklāt, arī pašu tūristu labā. G. Eniņš īpaši piemin Sikspārņu alas, kas ir veidojušās dolomītā, tāpēc ļoti trauslas un apmeklētājiem bīstamas. Pētnieki tajās dodas iekšā pa vienam un pārvietojas ļoti uzmanīgi. Taču pilnīgs pretstats ir skolēnu ekskursijas: pie alas piebrauc pilns autobuss ar bērniem, tie viens otru pārkliegdami un grūstīdamies metas iekšā alā: cik tur vaig, lai kādam uz galvas uzkristu nestabils dolomīta bluķis.
Liepas ellīte Cēsu rajonā. Tas ir visspilgtākais piemērs tam, kā cilvēks var kaitēt alai: no kāpelēšanas noplicināta virsma, ar uzrakstiem saķēpātas sienas, bet pati ala un tās apkārtne pilna ar atkritumiem. Pat alā dzīvojošās vardes par mājvietu izvēlējušās stilka burkas atliekas. Svētavota ala Cēsīs. Izteiksmīgs piemērs, kā dabīga ala tiek civilizēta tiktāl, ka zudusi tās burvība: ala ir aizbūvēta, grava labiekārtota, bet avota ūdens tiek pārdots par naudu.
Reiz pirms dažiem gadiem ciemos pie manis bija atbraukuši draugi no Vācijas. Ieraudzījuši stārķi viņi sajūsmā spiedza un nespēja beigt spiest fotoaparāta slēdzi, neskartie meži Vidzemē un dūksnainās pļavas Latgalē viņos radīja patiesu sajūsmu. Lai gan redzējuši alpus, viņi atzina, ka pārlieku civilizētā Rietumreiopas ainava nereti nav salīdzināma ar Latvijas neskarto dabu. Lai gan viņu sacītajā skanēja liela daļa pieklājības frāžu būtu vērts ieklausīties. Lai pēc dažiem gadiem arī mums pašiem nevajadzētu meklēt citas valstis, lai izjustu pirmatnēju dabu, nespersim kāju vietās, kur Dabas māte vēl mājo savā nodabā un cilvēks nav aicināts.


Paldies par sadarbību esejas tapšanā alu entuziastam Indulim Krauzem!

Izmantotie avoti:
Mājas lapa www.alas.lv
G. Eniņa raksti par alu aizsardzību, Edvarda Kušnera un Jura Smaļinska apkopojums par Latvijas alu izcelšanos, floru un faunu.